Ir domas, kuras nevar izsacīt līdz galam. Tās vienkārši ir un paliek. Tās plēšas pret iekšām kā pret mūri, taču laukā nenāk. Un nevar tāpat tās arī izteikt. Un mūri nesašķaidīt.
Dienas meldiņš, un daudz lietu kļūst par vienaldzīgām. Par tik vienaldzīgām, ka ir vienkārši vienalga.
Bet vienaldzība nogalina. Mēs taču neesam vienaldzīgi.
Vai ne?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.